Mūsu Nedēļa Rumānijā: misijas atskats un darba augļi

Kalpošana bērniem

Varam teikt, ka lielāko daļu no misijas aizpildīja kalpošana bērniem. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka mēs vēlējāmies pavadīt kvalitatīvu laiku kopā ar bērniem, rādot to, kāda ir Kristus mīlestība, radīt viņos prieku un iedrošināt sekot Jēzum.

Tāpēc mēs devāmies uz vietu ar nosaukumu Hida. Viena daļa no mūsu komandas devās pie pilsētas bērniem, bet otra – pie ciemata bērniem.

Sākumā bijām satraukti, jo jauna un neierasta vide bija tā, kas mūs sagaida. Īpaši ciematā, kas bija pilns ar trūcīgām ģimenēm. Tas radīja bailes par to, ka viss ieplānotais varētu neizdoties kā iecerēts. Bet bieži vien ziloņi, kas stājas mūsu ceļā, kļūst par mušām, kad nonākam tuvāk. Un tā arī bija. Jau pēc pirmās tikšanās reizes katrs no bērniem mums kļuva ļoti mīļš. Varam teikt, ka ieguvām jaunus draugus.

Šo dienas nometņu programma sastāvēja no dažādām aktīvām spēlēm kā futbols un karstais kartupelis, Bībeles stāsti, dziesma ar kustībām un rokdarbi. Bija liels prieks redzēt to aizrautību, kas spīdēja bērnu sejās par ik vienu no aktivitātēm. Viņu enerģija bija tas, kas mūs pašus uzlādēja, ļāva turpināt iesākto un pat radīja vēlmi atgriezties atkal.

Laiks bērnu namā

Ļoti spilgtas atmiņas mums ir arī no būšanas bērnu namā, kur satikām vairākus jauniešus.

Tur mēs dalījāmies ar kādām liecībām, lai viņus iedrošinātu, rastu cerību un atkal – rādītu to mīlestību, ar kuru Jēzus mūs mīl.

Taču tas, ko, manuprāt, vajadzētu noteikti atcerēties ir liecība, ko viena no komandas dalībniecēm stāstīja pēc visa piedzīvotā.

Darjas liecība īsumā:

Braucot uz bērnu namu, uzzināju, ka man būs jādalās ar savu liecību. Tas mani ļoti satrauca, jo nebiju tam gatava, turklāt liecība bija jāsniedz angļu valodā. Jutos nedroši, bet nolēmu uzticēties Dievam un lūdzu, lai notiek Viņa prāts.

Kad pienāca mans brīdis, bailes pastiprinājās, taču jaunieši manī klausījās ļoti uzmanīgi. Īpaši pamanīju vienu meiteni, kuras skatiens bija pilns līdzjūtības. Pēc liecības viņa pienāca pie manis un vēlējās parunāt. Ar tulka palīdzību uzzināju, ka viņai ir 12 gadi, sarežģīti ģimenes apstākļi, pieredze uz ielas un atkarības, tāpēc viņa nezina, kā dzīvot tālāk.

Man nebija viegli atrast pareizos vārdus, taču centos visu virzīt uz Dievu. Sarunas laikā pajautāju, vai viņa vēlas pieņemt Jēzu par savu Kungu un Glābēju, un viņa atbildēja apstiprinoši. Lai gan nekad iepriekš nebiju vadījusi šo lūgšanu, Dievs deva man vārdus, un meitene pieņēma Jēzu.

Stāsta morāle ir tāda, ka Dievs var darboties caur jebkuru cilvēku, kurš ir nodevies Viņam.

Senjoru apciemošana

Iepriekš rakstīju par to, kā kalpojām jaunajai paaudzes daļai. Bet mēs neesam arī aizmirsuši cilvēkus, kuri ir uz šīs zemes jau ilgāku laiku.

Bija dienas, kad devāmies ciemos pie vecajiem ļaudīm, lai arī viņus iepriecinātu. Un šeit atkārtojas tas pats stāsts – no sākuma nedrošība, kāpšana ārā no komforta zonas. Bet sarunas un šo cilvēku stāsti, kas pildīja šo laiku, visas šaubas aizstūma projām, un mēs varējām ne tikai svētīt ar kopā būšanu šos cilvēkus, bet arī paši tik daudz ko saņemt!

Un, patiesību sakot, varbūt no sākuma varēja šķist, ka mums ir jābūt tiem, kas tagad ies un runās, mācīs un stāstīs. Bet, misija ir arī laiks, kad mēs paši mācamies. Un to, ko mēs varējām mācīties, ir klausīties un uzklausīt cilvēkus. Jo tas ir tik svarīgi! Ir tāds teiciens “Ja tu runā, tad taviem vārdiem ir jābūt labākiem par klusēšanu”. Varbūt šis nebija mūsu pirmatnējais mērķis, bet, tas noteikti piepildījās un nesa svētību gan mums, gan tiem, kurus vēlējāmies iepriecināt.

Lūgšana par pilsētu

Viena no Exodus vērtībām ir: “neiesāc neko bez lūgšanas”. Bet ir arī reizes, kad viss, ko tu dari ir tikai lūgšana.

Misijas laikā mums bija iespēja doties uz pilsētu Zalau, lai pulcētos tās centrā, kur ir cilvēku rosība. Kopīgi slavējām Dievu un pēc tam sadalījāmies pa komandām. Kādi devās dāvināt ziedus cilvēkiem, bet citi - pa pašu pilsētu, lai lūgtu par tās iedzīvotājiem, valdībām un citām svarīgām iestādēm.

Mēs ticam un ceram, ka Dievs var svētīt šo pilsētu un tās iedzīvotājus, un tas viss notiks laikā, kad tam ir jānotiek.

Nobeigums

Teikt, ka misijai ir nobeigums, visticamāk, nav pareizi. Mums katru dienu ir jādzīvo misijā, jo Jēzus Marka evaņģēlija 16. nodaļā ir teicis: “Ejiet pa visu pasauli un sludiniet evaņģēliju visai radībai!”

Nav nozīmes, kur mēs atrodamies. Visiem ir nepieciešams dzirdēt Labo Vēsti, kas nes glābšanu visiem!

Bet, tas, ko varam atstāt pie secinājumiem ir, ka Dievam nav svarīgas mūsu spējas, bet gan mūsu paklausība uz Viņa aicinājumu. Ja mēs atsauksimies Viņa aicinājumam, tad Viņš nokārtos visu pārējo. Un tās svētības, ko mēs saņemam, mēs varam dot tālāk citiem.

“Tā lai jūsu gaisma spīd cilvēkiem: lai viņi redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.” (Mateja evaņģēlijs 5:16)